Davosā, Šveicē, Alpu slēpošanas kūrortā arī 2014 gada janvārī notikās ļoti nozīmīgs kārtējais pasākums- Pasaules Ekonomiskais Forums (WEF). Uz Forumu  bija ieradušies 2500 dalībnieku no pasaules bagātnieku vides ( 80 miliardieri vien!) un lielāko, pasaules mēroga, kompāniju īpašnieku un top menedžeru vides, kā arī zinātnieki un pētnieki no vadošām Pasaules augstskolām ar mērķi konkretizēt savu līdzdalību un ietekmi uz pasaules riskiem . Mūsu Filips Dženings (Philip Jennings), arodbiedrību līderis no strādnieku šķiras Velsā  arī kārtējo reizi ir apmeklējis Alpu slēpošanas kūrortu, lai satiktos ar pasaules līderiem!

 

Viņa vēstījums nav mainījies.: „Pasaule pieprasa lielāku darba samaksu!” –kad Filips Dženings tā teica savā pagājušā gada runā. Daži vadītāji telpā izbolīja acis, citi laipni pasmaidīja. Vai viņš vēlas atgriezties septiņdesmitajos, interesējās viens žurnālists. Vai viņš saprot ekonomikas pamatus? ( informācijai :Filipam Dženingam, ir maģistra grāds, kas ir iegūts Londonas ekonomikas skolā (London School of Economics), Filipp ir mūsu Globālās arodbiedrības (UNI Global Union) ģenerālsekretārs, šī organizācija pārstāv 20 miljonu pakalpojumu nozarē strādājošo 150 valstīm.)

 

 Šajā gadā viņš ierodas Davosā ar jaunām vēsmām bagāžā lai izteikt arī darbinieku domas par procesiem pasaulē.

 

Galvenais pasaules risks ir nevienlīdzība.

 

Prezidents Obama pagājušajā mēnesī sociālās mobilitātes novilcināšanu nosauca par „ definējošu mūsu laika izaicinājumu” un solīja palīdzēt arodbiedrībām „organizēties lai vienoties par  labākiem darba nosacījumiem strādniekiem un labākām algām vidusšķirai”.

 

Pāvests Francisks apšauba trickle-down economics (kritušā ekonomika) ideju. Evens Džons Kridlands (Even John Cridland), lielākās Britu biznesa organizācijas vadītājs, Britu industrijas konfederācija (the Confederation of British Industry) nopeļ uzņēmumus par to, ka tie maksā strādniekiem nepietiekoši.

 

Davosas koncila sponsors, Pasaules ekonomikas forums (World Economic Forum), savā ikgadējā riska novērtējuma analīzē, kura tika publicēta janvārī, kā savas lielākās bažas 2014. gadā izceļ pieaugošo plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

 

Starptautiskā monetārā fonda (International Monetary Fund) pētījums liecina, ka ienākumu būtiskās atšķirības dažās no bagātākajām valstīm ne tikai rada sociālas problēmas, bet arī varētu graut pieprasījumu, traucēt izaugsmi un pat novest līdz nākamajai finanšu krīzei.

 

„Pārāk ilgu laiku ekonomisti ir pētījuši tikai atsevišķi ienākumus, bet nav pētījuši to sadalījumu.” Kristīne Lagarde (Christine Lagarde), IMF fonda rīkotājdirektore, rakstīja e-pastā, kurā centās noskaidrot nevienlīdzības maksu. „Tagad mēs skaidrāk apzināmies, ka līdzsvarotāks ienākumu sadalījums ved uz ilgtspējīgu izaugsmi un pamatīgāku ekonomisko stabilitāti.”

 

Līdzsvars ir pakāpeniski sašķiebies. Visbagātākajās industriālajās valstīs reālās algas ir stagnējušas vai pēdējo gadu laikā pazeminātas, pat gadījumos kad produktivitāte ir augusi. Vadošie līderi, kuri sapulcējās pirmajā Davosas sēdē 1971. gadā, pelnīja 20 reižu lielāku algu nekā vienkāršie strādnieki, tā liecina tā laika dati. Šodienas vadītāji pelna simtiem reižu vairāk, nekā viņu strādnieki vidēji nopelna.

 

Filips Dženings, uzskata, ka vienīgais veids, kā samazināt šo algu lieluma atšķirību, ir atkal izteikt savu nostāju skaļi. Viņš stāsta, ka viņa tēvs, kurš bija instrumentu izgatavotājs Rover automašīnu rūpnīcā Kārdifā, kopā ar saviem līdzstrādniekiem veiksmīgi izgāja streikā par labāku darba algu un darba apstākļiem tālajos 1950. un 60. gados. „Mums ir jāizskata no jauna iespēja rīkot līdzīgas cīņas kā pagātnē” , Filips Dženings saka, „Mums no jauna ir jāveic pārrunas par jauniem nosacījumiem darba koplīgumā.”

 

Diemžēl arodbiedrības, kurām bija liels spēks darba algu palielināšanas un sociālās labklājības programmās rietumos 20. gadsimtā, tagad 21. gadsimtā cīnās par izdzīvošanu. To biedri mūsdienās sacenšas ar lēto darbaspēku jaunattīstītās ekonomikās un arvien gudrākām, ātrākām un lētākām iekārtām. Visās lielākajās un bagātākajās industriālajās valstīs, izņemot ziemeļvalstis, arodbiedrību biedru skaits strauji sarūk, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organization of Economic Cooperation and Development) biedru valstīs arodbiedrības biedru skaits ir 17 %.

 

Vai šī nevienlīdzība varētu kļūt par saucienu pēc manifestācijām/mītiņiem.

 

 Daudzi eksperti pret to ir skeptiski noskaņoti:

„Aizvien vairāk globalizētai un tehnoloģiski-intensīvai sistēmai vairs nav nepieciešamība pakļauties darbinieku nosacījumiem rietumvalstīs”, uzskata Stephens Roučs (Stephen Roach), Jeilas ekonomikas profesors un bijušais Morgan Stanley Asia valdes priekšsēdētājs.

 

Patiesi, laikā kad ne tikai arodbiedrībā nereģistrēto strādnieku skaits, bet arī darbs pats par sevi var kļūt par deficītu, arodbiedrībām ir nepieciešamas tikpat radikālas izmaiņas kā ekonomikai ap tām, klāsta Endrjū Makafī (Andrew McAfee) Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesors.

 

„Visiem novecojušajiem pieņēmumiem būtu jāpazūd,” uzskata Makafī kungs, grāmatas „Otrā mašīnu ēra” ( "The Second Machine Age") līdzautors, šī ir grāmata par tehnoloģiju ietekmi uz nodarbinātību,kura drīzumā tiks publicēta. Viņš pirmo reizi apmeklēs Davosu šajā nedēļā.

Grāmatas autors paredz, ka tuvākajos gados mašinizētas iekārtas spēs paveikt daudzus šodienas darbus, vai tie būtu takši bez vadītājiem, autobusi un mikroautobusi, piegādes automašīnas vai arī salātu novākšanas iekārtas. Ilgtermiņā vienīgais veids kā saglabāt iedzīvotāju nodarbinātību un sociālo mobilitāti ir izglītības sistēmas izveide, kura izskolotu digitālās ēras strādniekus, kuru prasmes būtu papildinājums iekārtu inteliģencei

 

Tikmēr valdībām ir nepieciešams būt atvērtām jaunām, kā arī reizēm vecām pārdalīšanas idejām, Makafī kungs uzsver. Varbūt pats svarīgākais šajā procesā ir nodokļu sistēmas rūpīga pārskatīšana, kura lielākajā daļā valstu joprojām lielākoties balstās uz ieņēmumiem no darbaspēka puses – tādiem kā iedzīvotāju ienākumu nodoklis un darba algas nodoklis. „Pastāv ļoti vienkāršs ekonomikas likums” viņš saka „ja jūs kaut ko gribat mazāk, aplieciet to ar nodokli. Ja jūs gribat kaut ko vairāk, subsidējiet to.”

 

Rover rūpnīca, kurā strādāja Filipa Dženinga tēvs jau sen ir aizvērta. Tās vietā ir atvērts lielveikals.

Pašlaik ir grūtāk nekā jebkad organizēt strādniekus, atzīst Filips Dženings. Viņa grupa UNI Vispasaules arodbiedrība ir jumta organizācija 900 arodbiedrībām, kuras pārstāv dažādu kategoriju pakalpojumu nozarē strādājošo. Lielākā UNI izaugsme pagājušā gadā ir bijusi jaunattīstītas ekonomikās, kur strādnieku aktivitāte ir uzlecoša, tā atgādina rietumu ekonomiku agrīnās attīstības fāzes.

 

Filips Dženings joprojām atceras savu pirmo Davosas ”kokteiļu ballīti” 1995. gadā. Viņš kopā ar citiem arodbiedrību vadītājiem no Vācijas IG Metall un Lielbritānijas arodbiedrību kongresa, bija nobīdīti stūrī. Tik eksotiska bija viņu klātbūtne kapitālistu pasākumā, viņš atceras, ka žurnālisti viņiem sekoja pat uz labierīcībām.

 

Kopš tā laika ducis arodbiedrību aktīvistu ir apmeklējis šo pasākumu katru gadu un tie ir pielāgojušies Davosas „ātrajām tikšanās reizēm”. 1999. gadā Filips Dženings iesaistījās Apvienoto Nāciju Starptautiskā līguma iniciatīvā (Global Compact Initiative), kuras kooperatīvie biedri veido veselības, vides un darba apstākļu standartus.

„Šeit Davosā” stāsta Filips Dženings „mums tiešām ir vieta pie galda, un viņiem mūs ir jāuzklausa. Vismaz vienu reiz gadā.”

 

LSAB tulkojums.

Oriģinālu lasīt šeit: